3 Lietas, Kas Bojā Tavu Laulību

Laulība pēc savas būtības ir kaut kas tāds, kas padara mūs stiprākus un gudrākus, un, ticiet vai nē, bet arī labākus.

Galvenā būtība apvienojoties ar otru cilvēku, apņemoties nodzīvot dzīvi kopā un, skatoties vienam otram acīs sacīt:” Kopš šī brīža tie esam mēs pret visu pasauli”, tam vajadzētu būt dzīvi izmainošam notikumam. Vismaz uz papīra. Tam vajadzētu būt lēmumam, kļūt par vienu pusi no kaut kā vesela, kaut kā varenāka un dzīvi vairāk nostiprinoša kā tad, kad mēs esam vieni paši.

Bet nē.

Patiesībā tas reti kad ir tik vienkārši.

Vismaz man un manai sievai, tas gandrīz nekad nav bijis tik vienkārši un, paraugoties uz to, kas notiek citur pasaulē, man šķiet, ka laulība ir izrādījies daudz sarežģītāks pārbaudījums nekā cerēts ne tikai mums, bet arī ļoti daudziem citiem cilvēkiem.

Un tad es sāku prātot par to, kādēļ tā notiek. Domājot par sievu, ar ko esmu kopā deviņus gadus, diviem bērniem un vienu, kas teju, teju būs klāt, ar labu darbu, diviem suņiem, jauku māju, divām mašīnām, kas turklāt arī patiešām darbojas, un daudzām citām lietām, pēc kā mūsu sabiedrībā ir pieņemts tiekties, es pēkšņi attapos stāvam pats savā laulību kapelas laukumā.

Pēc tik ilga laika, kas pavadīts burtiski cīnoties par savām attiecībām, es pēkšņi nonācu fakta priekšā – lielāko daļu laika es esmu uzvedies kā pilnīgs idiots, ja runājam par manu laulību.

Var jau būt, ka jūs šobrīd lasāt manu teikto un domājat: ”Nu, kāda tur starpība? Man ir LIELISKA laulība un kā gan kāds cits, kas nav labs vīrs (vai sieva), var ņemt un mācīt mani ko darīt un ko ne!?”

Lai tā būtu, es to pieņemu.

Jums es vienkārši pasaku paldies, ka piestājāt un ardievu!

Bet jums pārējiem, kas joprojām ir te, es veltu nogurušu, bet atklātu smaidu un saku: ”Man šķiet, ka jūs esat atnākuši uz pareizo vietu!” Jo liela daļa no būšanas lieliskam laulībā ir atkarīga no spējas atzīt, ka līdz šim esat bijis sasodīti slinks. Tāds biju arī es.

Ne vienmēr laulībai ir jābeidzas, pat tad ne, kad viss ir kļuvis pavisam skarbi. Dažas laulības protams beidzas, bet ne visas.

Šeit būs trīs lietas, kas ir spējīgas izmainīt pasauli…

laulato attiecibasFoto: Sean McGrath, CC BY 2.0

 1. Patiesībā Tu nemaz īpaši  neklausies

Vairākumam cilvēku patīk domāt, ka viņi ir lieliski klausītāji.

Mēs pavadām savas dienas esot patiesi pārliecināti, ka mums ir Zelta Ausis un, ka jebkurš mūsu draugs, kompanjons, jo sevišķi mūsu dzīvesbiedrs, var vērsties pie mums jebkurā laikā un paļauties uz mums, vai meklēt pēc padoma, vai vienkārši uzklausīt un mēs to protams darīsim, turklāt darīsim to ļoti, ļoti labi.

Tās ir pilnīgas muļķības.

Vairākums no mums melo sev par klausīšanos jau kopš brīža, kad esam dzimuši, un tā līdz pat dienai, kad mirstam. Redziet, es patiešām ticu, ka mēs, cilvēki, esam ieprogrammēti vienmēr izvirzīt savas vajadzības priekšplānā un daudzi no mums, varbūt pat lielākā daļa no mums, rada ap sevi sienu, tiklīdz kāds cits sāk ar mums runāt. Turklāt visbiežāk tad, kad to dara kāds, kas mums ir vistuvākais.

Protams, ka mēs klausāmies, bet vai mēs patiesi kaut ko sadzirdam, kad klausāmies? Vai arī mēs vienkārši gaidām, kad runātājs pārstās kustināt lūpas un mēs tiksim pie vārda? Pēc tā visa mums ir daudz ideju un domu par to, ko esam dzirdējuši un ārpus tā visa mums ir arī domas par to, ko otrs nemaz nav teicis, bet mums burtiski mēle niez ar to padalīties.

Patiesa klausīšanās, sadzirdēšana un otra cilvēka teikto vārdu uztveršana ir viena no retākajām dāvanām, ko cilvēki var dot laulībā gan paši sev, gan savam partnerim. Esmu atklājis, ka tas nemaz nav vienkārši. Joprojām pienākot jaunai dienai un līdz ar katru jaunu sarunu, kas man izveidojas ar savu sievu es sāku saprast skarbo patiesību, ka līdz šim esmu bijis pilnīgi kurls.

Ernests Hemingvejs ir teicis: „Man patīk klausīties. Esmu ļoti daudz iemācījies uzmanīgi klausoties. Vairākums cilvēku nekad neklausās.”
Tā ir, vai ne?

 2. Tu sagaidi par daudz

Cilvēki ir egoistiski un uz sevi centrēti.

Tā ir taisnība.

Tā vienkārši ir.

Jau agrā jaunībā, dzīvojot mūsu dzīves brīvā valstī, kur jebkas ir iespējams, mēs uzaugam ar ideāliem, kas mums tiek rādīti. Tik daudz ideālu situāciju un ideālu scenāriju. Tad, kad mēs esam savos vēlajos pusaudža gados jeb agrajos divdesmit, mēs paši sev vairāk vai mazāk izskalojam smadzenes ar domām par to, ka visas bezgalīgās mīlas pilnās debesis un visas tās romantiskās zvaigznes, kas mirdz virs mūsu sapņainajām galvām ir mūsu (MŪSU!) un tās nolīs pār mūsu galvām tiklīdz mēs būsim atraduši Misteru vai Misis Īsto.

Un arī šīs jau atkal ir pilnīgas muļķības.

Kāpēc?

Tādēļ, ka realitātē iemīlēšanās ir kaut kas brīnišķīgs un spēcīgs un ilgst… apmēram gadu. Pēc tam skurbums no ķīmiskajām reakcijām, kas iezīmē jebkura mīlasstāsta sākumposmu, sāk izzust un tad pēc gadiem diviem, trīs, kas pavadīti attiecībās vai laulībā, mēs sākam pamosties kā apstulbuši no alkohola radīta reibuma, kas mums ir kas jauns un alkstam izjust to reibinošo sajūtu atkal.

„Kur ellē tas viss pazuda?” mēs sev jautājam. „Kas notika?”

Kā zināms, cilvēki, kas iemīlas iemīlas citos cilvēkos. Lai vai kā, patīk mums tas vai nē, bet mēs iemīlamies jau pašā idejā par iemīlēšanos vien. Tā ir ideja, ko mēs glabājam sevī ilgāk nekā citas, krietni reālākas idejas. Tā tas ir kopš brīža, kad mēs esam pietiekoši veci, lai noskatītos televīzijā savu pirmo romantisko komēdiju vai izlasīt pirmo pasaku par Apburošo Princi.

Ko es no tā secinu: mēs esam šausmīgi un absurdi maldīgi, tiklīdz nonākam līdz mūsu pašu raksturam un personīgajām iezīmēm, kad nonākam pie tā, kādi mēs esam savā visdziļākajā būtībā. Tā atzīšana dod iespēju, noliegšana nes nāvi… nu, vai ko tai līdzīgu. Ir tik daudz gadījumu, kad mēs kļūdāmies, tiklīdz saskaramies ar to latiņu, kādu esam pacēluši un turam paši priekš saviem mīļotajiem cilvēkiem vai laulātajiem draugiem.

Šīs realitātes atklāšana un apzināšanās ir bijis vien no smagākajiem, bet atsvaidzinošākajiem atklājumiem, ko esmu savā dzīvē piedzīvojis. Un jau atkal, tas nav bijis viegli tādam muļķim kā man. Šeit es atkal nonāku pie secinājuma, ka nekas patiesas zināšanas vērts nav kaut kur lejuplādējams desmit minūšu laikā.

 3. Tu mainies

Tu turpini mainīties kā personība, kā mamma vai tētis, vai brālis vai māsa, draugs vai kolēģis, kā cilvēks, kam ir bijis kāds paradums, bet kurš to atmetis, tiklīdz ticis pieķerts. Tu mainies kā vīrs vai sieva.

Tu turpini mainīties katras desmit vai piecpadsmit sekundes un cerams, ka vismaz vairākums no šīm pārmaiņām ir uz labu. Tu kļūsti vecāks un gudrāks, un mācies pieņemt katru mainīgo seju/dvēseli, ko redzi savā spoguļa atspulgā kā jauno sevi. Man patīk šis uzskats.

Tajā pašā laikā, kamēr Tu turpini mainīties, Tu slepus ar acs kaktiņu raugies uz savu vīru vai sievu, kas sēž Tev turpat līdzās, kamēr skaties Dauntonas abatiju vai vienalga ko, un Tu turpini tiesāt viņu tik nežēlīgi par to, ka arī viņš sevi maina.

Ja vien šīs nav pārmaiņas, kas notiek uz īsu brīdi, jo tādas Tevi apmierina. Bet visas tās pārējās izmaiņas attieksmē un viedokļos, un kā viņš tīra zobus vai sarkano vīnu nomainījis pret balto jeb visas citas lietas, ko Tu iekļauj savā sarakstā „Lietas, ko viņš vai viņa dara, kas padara mani traku”, Tev ir problēma.

Un kur šeit ir taisnīgums?

Kā gan viss var būt kārtībā, ja tas ir ok, ja Tu pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti lasot mistēriju pilnas noveles pēkšņi sāc lasīt komiksus, bet tiklīdz Tava otra pusīte pārstāj kafijai piebērt cukuru, Tevi iekšēji padara teju vai niknu!?

Es jums ko pastāstīšu. Mēs visi esam kā ābola pusītes. Un tā tas ir tāpēc, ka mēs esam pārstājuši raudzīties uz mīlestību un laulību kā dzīvojošu, elpojošu, augošu organismu, ko veido asinis un gļotas, un asaras un vīns un sojas mērce utt.

Mēs gandrīz pavisam esam aizmirsuši ko nozīmē iemīlēties. Visas šīs pārmaiņas, pat vissīkākās un kaitinošākās, ieslēdz kādu slēdzi, kas mums liek sākt domāt un šaubīties par to, vai patiesi esam izdarījuši nepareizu izvēli apprecot šo cilvēku.

Atzīsim to, viņi vairs nav tie paši cilvēki, kā mēs viņus atceramies iepazīšanās brīdī. Viņi ir gluži citādi. Viņi izskatās citādi, uzveda citādi un runā citādi, nekā tas bija sākumā.

Bet tikmēr, kamēr Tev blakus sēž kāds, kad ēd savu sviesta popkornu un pirkstus noslauka dīvānā, kāds, kas ir iesaistīts laulībā- laulībā ar Tevi, ir pietiekoši daudz spēka, lai jūs kopā kļūtu par to, par ko vien jūs abi vēlaties kļūt.

Tiklīdz esat tam gatavi.

Pievienot Komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta.Obligātie lauki ir atzīmēti *

*