Pārvērt Ķīviņus Ar Bērniem Veiksmīgā Audzināšanā

Laimīgs, aktīvs, ar asu prātu apveltīts piecgadnieks bija aizņemts spēlējoties pēc vakariņām, kad viņam bija jāpalīdz nokopt galds. Viņa tēvs viņu sauca atkārtoti, cenšoties pievērst viņa uzmanību. Bērns izlikās to nedzirdam, neatbildēja un turpināja spēlēties.

Scenārija turpinājums NR.1:
Tētis kļuva dusmīgs, kliedza arvien skaļāk un skaļāk. „Pietiek! Tu esi savtīgs – tu tā nevari darīt katru vakaru!” Bērns protestēja, tad sāka raudāt un kliegt. Tēvs vēl kādu laiku turpināja, bet tad padevās un aizsūtīja viņu uz savu istabu.

Scenārija turpinājums NR.2:
Tētis kļuva dusmīgs un sarūgtināts, un kliedza: „Beidz mani ignorēt! Es gribu, lai tu mani klausies, kad es ar tevi runāju.” Pēc dažiem mēģinājumiem piespiest viņu un ievilkt virtuvē, bērns sāka kliegt pretī:” Tu mani nevari piespiest!” Un aizskrēja prom. Tēvs beidzot padevās, bet nelasīja mazajam vakara pasaku. Nākamajā dienā viņam ar dēlu bija saruna par cieņu un pienākumiem. Bērns nolaida galvu un teica, ka nožēlo.

Tētis sāka justies paštaisns, kad nosauca dēlu par egoistisku un jutās slikti un vainīgs, kad saprata, ka bērnam bija bail, viņš bija apjucis un apkaunots. Viņam sāpēja redzot, ka dēls no viņa baidās, tāpat kā viņš bija juties attiecībā pret savu tēvu.

bērnu audzināšana Foto: Brandon Atkinson, CC BY 2.0

Kādi ir nevēlamie efekti šādām vecāku reakcijām, kā aprakstīts scenārijos?

  • Tiek uzkurināti ķīviņi par kontroli un negatīva bērnu-vecāku savstarpējā mijiedarbība
  • Vairo kaunu, dusmas un nepakļaušanos bērnos
  • Izgāšanās centienos demonstrēt, kā pozitīvā veidā panākt, lai citi palīdz
  • Atņem bērnam iespēju būt izpalīdzīgam un veiksmīgam
  • Rada negatīvu piemēru uzvedībā: parādot dusmas un emocionālu spiedienu un vainas sajūtu

Kas izraisīja šo eskalāciju?

  • Negatīvu nodomu nolasīšana bērna uzvedībā – tas kļūst par pamatu vecāku dusmām, kas izslēdz efektīvu risinājumu iespēju
  • Notikusi iestigšana vienā noteiktā prāta stāvoklī un atkārtoti tiek izmantotas neefektīvas „stratēģijas”

Dažas situācijas var būt neapzinātas. Vecāki var neapzināti atkārtot sajūtas, ko paši izjutuši bērnībā, liekot tiem paraudzīties uz vecāku-bērnu situāciju caur pagātnes skatījumu. Apslēptas jūtas parādās automātiski iekšējā dialogā, kas rada saistību ar pagātni un izsauc nepiemērotu rīcību.

Reakcijas situācijās ar bērniem, ko izsaukušas vecāku bērnībā piedzīvotās sajūtas:

  • Aizvainojuma sajūta – no pārdzīvotās sajūtas, ka bērnībā nekad nav bijis jautri
  • Bezspēcīguma sajūta – no bērnībā pārdzīvotās bezpalīdzības sajūtas, kas radusies augot mājā, kur ir pilnīga bezkontroles vai pārlieka stingrība
  • Necieņas izjušana un bērna uzvedības uztveršana personiski – no bērnībā piedzīvotās sajūtas, ka tiec ignorēts vai atstumts

Citi gadījumi var ietvert:

  • Vēlmes vairāk kā reālistisku domāšanu
  • Grūtības pārvarēt vilšanos
  • Neveiksme centienos būt proaktīvam
  • Neveiksme mēģinot parūpēties par sevi un tikt galā ar vilšanās sajūtu un stresu

Uzlabotais scenārijs varētu izskatīties šādi:
Tētis vēršas pie dēla pienākot viņam klāt, notupoties viņa līmenī. Viņš paskatījās viņam acīs, uzlika roku uz galvas un pačukstēja viņam mierīgi:” Hei, draudziņ, nāc uz virtuvi pavadīt laiku kopā ar mani.” Bērns paskatījās uz tēti un priecīgi sekoja. „Tu vari būt uzkopšanas boss. Ko mums vajadzētu nokopt pirmo – bļodas vai šķīvjus?”

Kāpēc tas strādā?
Interesantāks un efektīvāks veids, kā panākt bērna uzmanību bija čukstēšana, nevis kliegšana. Bērnu motivēja tēta pozitīvā attieksme, vēlme, lai abi ir vienā komandā. Šī pieeja ļāva bērnam izjust cieņu, izvairoties no ķīviņa par kontroli. Bērna tētis transformēja bērna nevēlēšanos klausīties, ko viņam saka, pārspēlējot to par bērna vēlmi būt vadītājam, izmantojot viņa vēlmi būt autonomam un dibināt kontaktu.

Kā bērna tētis tika galā ar jauno scenāriju?
Bērna tētis ir labs tēvs, bet viņu nomoka bezpalīdzības sajūta, kad viņš ir satraukts. Viņš iemācījās ka daudzas no šīm nomācošajām situācijām ir paredzamas un tās iespējams atpazīt, bez vajadzības būt proaktīvam, lai nebūtu jāpievēršas viņa dabiskajām reakcijām un tādējādi jāsarūgtina pašam sevi.

Atgriežoties mājās no darba, pirms izkāpa no mašīnas viņš trenējās sekojošajos soļos:

  • Viņš iztēlojās un vizualizēja iespējamos scenārijus ar bērnu
  • Viņš domāja par to, kāds tētis viņš vēlās būt
  • Viņš iztēlojās, ko viņš bērnā mīl (ieskaitot viņa enerģiskumu)
  • Viņš atgādināja sev, ka problēma slēpjas uzmanības jautājumā un, ka bērns vienkārši ir bērns, nevis izrāda viņam necieņu

Jaunu perspektīvu radīšana palīdzēja bērna tētim vairāk būt tagadnē, skaidrāk saprast viņa dēlu un būt tolerantam. Darot to viņš pasargāja viņu no nokļūšanas tādā pašā situācijā kā viņa pagātnē. Viņš turpmāk ieguva bērna uzmanību pozitīvā ceļā. Gan attiecībās ar bērnu, gan dzīvesbiedru ir labāk uzvesties tādā veidā, lai otram cilvēkam gribētos būt ar tevi kopā, runāt ar tevi un palīdzēt – nevis kliegt, sūdzēties un negūt no tā nekādu labumu.

Ieteikumi vecākiem

  • Esi zinošs par to, kā tu reaģē, kad esi dusmīgs vai vīlies un saproti, kādu piemēru tas rāda bērniem
  • Atpazīsti un saproti attieksmi (jūtas un domas), kam pamatā ir tava pagātne – un atgādini sev nomierināties, kad jūti šo pagātni iezogamies tagadnē
  • Kad jūti spriedzi un trauksmi ne ārkārtējās situācijās, tas ir mājiens, ka tevi moka tava pagātne – atkāpies, nevis rīkojies
  • Radi psiholoģisku vidi, lai iepriekš paredzētu sarežģītas situācijas ar bērniem
  • Domās pārdomā iespējamos scenārijus ar bērniem un kā tu gribētu uz šīm situācijām reaģēt
  • Parūpējies par sevi – „vispirms uzliec skābekļa masku pats sev”
  • Esi vairāk kopā ar bērniem tagadnē, nevis esi izklaidīgs un aizdomājies par ko citu

Piebilde: tēli ir izdomāti, bet situācijas ir pielāgotas tādām, kādas reāli mēdz atgadīties dažādās ģimenēs.

Pievienot Komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta.Obligātie lauki ir atzīmēti *

*